Četras pazīmes, ka esi mācījies padomju skolā
Sodu sistēma, kas attīstīja bailes, vainas izjūtu un kaunu, kalpoja šim mērķim un lieliski pildīja savu darbu. Tā rezultātā pat pēc sistēmas sabrukuma, tas ir atstājis sekas cilvēku domāšanā, uztverē, priekštatos par sevi un pasauli.
1. Bailes kļūdīties un uzsākt kaut ko jaunu
Ja esi pieļāvis kļūdu, tad esi vainīgs un slikts. Katra kļūda tiek saistīta ar tavu personisko vērtību. Slikta atzīme ir sinonīms vainas sajūtai. Pieaugot ir augstas prasības un iznīcinoša paškritika, kas aizliedz uzsākt kaut ko jaunu, jo ir bailes, izgāzties un būt necienīgam.
2. Bailes no publiska nosodījuma un bailes neatbilst
Izslēgšana bija viena no visbriesmīgākajām lietām, kas varēja notikt. Vai atceries kopīgās līnijas aktu zālē, kurās visas skolas priekšā tika kaunināti tie, kas nebija ievērojuši noteikumus vai klausījuši autoritātēm. Neviens negribēja tur būt, tomēr mēs visi piedalījāmies soda izpildē. Bieži vien par kāda cilvēka nepaklausību sods tika uzlikts visiem, lai katram būtu personisks iemesls ienīst vainīgo. Tas ir daudzu cilvēku apziņā iesējis pārliecību, ka ir kauns būt atšķirīgam. Labāk ir paklausīt, atbilst visām prasībām un neizcelties, lai nesaņemtu nosodījumu.
3. Bailes no autoritātēm
Viens no PSRS sistēmas balstiem bija bailes no autoritātēm. Arī skolā bija stingra hierarhiska sistēma: skolēns, skolotāja, mācību daļas pārzine, direktors kam bija jāpakļaujas. Izglītības sistēma bija balstīta uz pazemošanu, pakļaušanos autoritātēm, pat ja šī autoritātes nebija cieņas vērtas. Lai cik skumji tas nebūtu mēs joprojām ticam tam, ka kāds cits zina labāk, kā mums būtu jārīkojas.
4. Bailes izteikt viedokli
Oriģinālas, alternatīvās idejas nebija pieļaujamas un tika sodītas. Autoritātes pateica priekšā, kāds ir tavs viedoklis un tas bija jāatkārto, kā savs. Bija jādomā, jārīkojas un arī jājūt, kā komjaunietim. Daudziem padomju skolu absolventiem ir grūti paust, aizstāvēt savu viedokli un arī respektēt citu cilvēku jaunas idejas.
Neskatoties uz to, ka arī PSRS laikos bija daudz labu un cilvēcīgu skolotāju, skolu sistēma nebija vērsta uz laimīgu un veiksmīgu cilvēku audzināšanu. Patiesībā mums nav jāatbilst nevienam un nekam. Vairums veiksmīgu cilvēku ciena citus, bet neievēro sabiedrības noteiktos parametrus. Tie ir cilvēki, kuri nebaidās no autoritātēm kuriem ir savs viedoklis, kuru viņi ir gatavi izteikt un aizstāvēt citu priekšā.
Daudzas tajos laikos "instalētās programmas diemžēl joprojām ir dzīvas cilvēku apziņā, bet iespējams ir laiks no tām atbrīvoties.
Ja gribi runāt, bet bailes tevi attur- piesakies konsultācijai, lai pārvarētu sevi un izteiktos brīvi.
Kā bērnības pieredze ietekmē tavu spēju uzstāties publiski
Tavas bailes no publiskās uzstāšanās iespējams ir saistītas ar tavu pirmo runāšanas pieredzi. Īpaši spēcīgi mūs iespaido bērnības piedzīvotais, jo esam īpaši jūtīgi un situācijas ar mums notiek ir pirmo reizi. Kā tas varētu būt noticis?
Te būs viens izdomāts, bet visai ticams scenārijs.
Jau kā zīdainis tu tiec kušināts, lai vecāki var atpūsties un kaimiņu tantēm mierīga dzīve. Kā bērns apsaukts par skaļu balsi un jaukšanos pa vidu pieaugušajiem. Par taviem pirmajiem vārdiem bieži vien vecāki pasmejas, jo tie ir jocīgi un amizanti. Pie galda runāt nedrīkst, jo ir jāēd. Kad tu jautā kaut ko vai izsaki savu viedokli -pieaugušie parasti ir pārāk aizņemti un noguruši, lai atbildētu un klausītos. Tu dzirdi tos sakām- Kušs, apklusti vienreiz! Neuzbāzies ar saviem stulbajiem jautājumiem. Ja tu runā daudz un skaļi par tevi saka “mute, kā laidara vārti”. Un vispār- “bērnu ir jāredz, nevis jādzird”.
Kad tad bērns drīkst runāt?
Ziemassvētkos pie eglītes, protams! Tad vecāki gaida, kad bērns skaļi un ar izteiksmi noskaitīs pantiņu, bet viņš ir samulsis no neierastās situācijas un pēkšņas uzmanības. Ziemassvētku vecītis, visi pārējie bērni un vecāki ar nepacietību gaida, mazā ķipara sirds sitas un grib izlekt ārā pa muti, bet skaņas ārā nenāk. Vecāki sāk skaļi čukstēt pirmos dzejoļa vārdus, bērns tos mehāniski atkārto, bet iekšēji gāžas jau melnajā apkaunojuma caurumā. Vēl pa vidu dzejolis sajūk un atskan smiekli no visiem klātesošajiem. Tad pēc šīm mocībām ir iegūta paka ar konfektēm ar piebildi: “Šoreiz iedošu, bet nākošreiz gan iemācies skaisti noskaitīt. Labi?” Bērns automātiski pamāj un pēc iespējas ātrāk grib aizmirst visu tikko notikušo, lai nav jāmokās vainas apziņā un kaunā.
Tā trauma uzstāties publikas priekšā ir gatava vēl pat nesākot skolas gaitas. Bet mēs taču zinām, kas viss vēl seko: lasīšana uz ātrumu, atbildēšana pie tāfeles, skolotāju kritiskās piezīmes, klases biedru uzjautrināšanā par tavu neveiksmi utl.
Ja tev ir bijusi līdzīga pieredze, tad iespējams tu izvairies no būšanas uzmanības centrā.
Der zināt, ka notikušais nav neatgriezeniski ietekmējis tavas spējas brīvi runāt publikas priekšā. Tu vari to izmainīt. Tomēr, ja tu gribi atgūt iekšējo brīvību un pārliecību par sevi- iespējams tev būs vajadzīga arī palīdzība no malas.
RUNAS STUDIJA piedāvā individuālas konsultācijas, kuras laikā tiek risinātas arī psiholoģiskās problēmas, kas saistītas ar publisku uzstāšanos un pašizpausmi.